rudzupuke:net
blogs par geju dzīvi
25.08.2008
Katru dienu mūsu pilsētā ielās iziet tūkstošiem geju, biseksuāļu, naturāļu un daži metroseksuāļi. Mēs visi kā viens izejot uz ielas, uzliekam kādu no mūsu dzīves maskām, lai sabiedrība mūs redzētu tādus, kādus tai ir jāredz, vismaz pēc mūsu domām.
Priekšnieki, aizņemtie, apvainoties, nogurušie, laimīgie, priecīgie, vientuļie un skumjie - tās ir tikai dažas no maskām, kuras katru dienu paiet mums pa ielu garām. Citas pamanāmāk, savukārt citas ne tik ļoti. Kas nosaka to, kādu masku mēs uzvelkam, sociālais stāvoklis jeb mūsu iekšējie aizspriedumi? Kādi iemesli mums liek izlikties labākiem vai sliktākiem nekā esam patiesībā?
Sestdienas naktī, dejojot klubā starp pārējiem masku balles dalībniekiem, es domāju, cik daudz no klātesošajiem šeit atļaujas būt vairāk viņi paši, un, cik tieši pretēji šeit uzvelk masku, bet uz ielas ir viņi paši? Tās dažas apgarotās sejas, dažas nedaudz aizdzertās, tik reti kristālskaidrās, tomēr visās viņās ir rakstīta kaut kāda stāja, poza, ja jums tā patīk. Atkal jau tēlojam?
Ja mēs pieņemam, ka abās pusēs ir cilvēki, kas nevelk maskas, cik daudzi klubos šajā "brīvajā" sociālajā geju vidē jūtas brīvi un cik daudzus viņa nomāc vairāk nekā patiesība tur ārā?
Tomēr jāpiekrīt tam, kurš teica, ka tas viss notiek vispirms mūsu galvās un tikai pēc tam mums apkārt. Reti kurš atļaujas būt viņš pats, jo uzvilkt masku ir vieglāk un lētāk, ir vajadzīgs ārkārtīgi daudz drosmes, lai atļautos nepatikt katram pretimnācējam, lai atļautos nebūt tas jaukais, smaidīgais puisis no trešā stāva, lai atļautos būt tu pats, noņemt masku un paskatīties acīs dzīvei. Diemžēl vairākumam drosmes tam pietrūkst. Un šeit jau es nerunāju tikai par pamatotu kompleksu nomāktajiem gejiem, bet par visiem mums - cilvēkiem. Kas iegrimuši lietus peļķu apiešanā, valdības krīzēs un avio katastrofās. Paceliet galvas un novelciet maksas! Vismaz uz piecām minūtēm, vismaz uz mirkli ... un atļaujieties dzīvot sev nevis sabiedrībai.
05.08.2008
Ir daudz dzirdēts par testiem, kas nosaka, cik ļoti jūs esat geji. Tagad ir arī pretējs tests, cik ļoti jūs esat heteroseksuāli?
| Насколько Вы гетеросексуальны? (Триникси) |
 |
Вы бисексуал, отдающий предпочтение представителям своего пола. Вы на 30% гетеросексуальны! Пройти тест! |
11.07.2008
Pēdējā mēneša laikā man liekas es esmu pārdzīvojis gandrīz visu iespējamo emociju gammu. No pilnīgas laimes sajūtas, kad šķiet, ka pasaulē tev neko vairāk nevajag līdz pat pilnīgam izmisumam un potenciālai depresijai par to, ka nevienam tu neesi vajadzīgs un visiem citiem iet daudz labāk.
Esmu saņēmis kaudzēm jautājumu par to, kādēļ esmu viens un kādēļ viens, ja jau tik smuks un vispārējus norādījumus par to, ka tas ir gandrīz noziegums pret cilvēci būt vienam. Un tas viss tikai tapēc, ka centos darīt kaut ko lietas labā. Pilnīgos antidepresijas murgos pat ķēros pie tik radikāliem līdzekļiem kā draugu, kuri man neraksta/nekomunicē izdzēšana no dažāda rakstura sociālajiem portāliem. Kas viss robežojās ar pilnīgu - esmu apvainojies uz visu pasauli - attieksmi, kas atskaņojās kā - visi ir ļauni. Protams, kā jau visos šādos gadījumos, kas notiek ar visiem nestabiliem cilvēkiem, vienīgais, kas tev spēj līdzēt ir nolīšana maliņā un miegs, kas atness tādu saulainu rītu kā šo.
Šorīt braucot trolejbusā ieraudzīju sen neredzētu puisi ~40, kurš izskatījās lieliski, bija diezgan priecīgs un neparko nebēdāja, vismaz ārēji nē. Un tad es pamanīju to, ko nebiju pamanījis agrāk - ka daļa pirkstu viņam ir daļēji zaudēta. Tas mani kaut kā nolika atpakaļ uz zemes. Par ko pie velna es sūdzos?! Par to, ka esmu jauns, skaists, vesels, gudrs, jauks, burvīgs, aizraujošs (...)?
Dodoties tālāk uz darbu, protams, gribas atkal noticēt, ka esmu sev vislabākais, gribas nomazgāt visus pagātnes mēslus un spoguļoties pašam savās pērlēs kā kristālbaltam gabaliņam. Nav svarīgi kādu šo gabaliņu redz citi, daudz svarīgāk ir saskatīt pašam sevī visdziļākajos slāņos zem pleķiem un kauna traipiem, ka patiesībā šis gabaliņš ir balts, tik balts, ka acis žilbst, tikai mūsu ikdiena to padara tik pelēku.
Tad es arī padomāju, varbūt beigt izlikties pašam sev, necensties kādam stāstīt, ka esmu labāks, nepievērt acis, vispār neko. ES zinu, tas ir labiem nodomiem bruģēts ceļš uz vispārēju nesapratni ar apkārtējiem, bet pa šo ceļu tak es vēl nekad neesmu gājis (...)
24.06.2008
Mēs dzīvojam visi savu dzīvi, dažreiz pat nedomājot par to, ar ko tā varētu beigties, par to, ka dzīvojam šodien un, ka vislielākā mūsu māka ir nodzīvot skaisti šo dienu, nevis domāt, par to, ka laimīgi būsim rīt, kad nopirksim jaunu auto, vai otrādi, domāt, ak, cik laimīgi mēs bijām vakar, kad dzīve bija skaistāka un zāle zaļāka. Ne velti kāds no filozofiem, ja nemaldos Dekarts, teica, ka laimīgi mēs varam būt tikai šodien, tikai tagad, tikai šajā mirklī. Man liekas, pēdējā nedēļā es beidzot esmu atklājis šī teiciena jēgu un atradis sevi, spējis būt laimīgs katru dienu, padarīt laimīgu sevi pašu es pats, bez trešās puses iejaukšanās. Šodien pēc atgriešanās no nelielas eiforijas +31 grāda temperatūrā, visapkārt redzot civilizāciju un cilvēkus, kas čīkst, cik viņiem ir slikti, kāda viņiem ir depresija. Tas netiešā mērā atgrūž mani no viņiem, es tikai tagad saprotu, cik tāls ceļš viņiem ejams, līdz viņi sapratīs, ka laime ir viņos pašos, nevis trešās puses apstākļos, kas it kā viņus padarīs laimīgus.
Tieši tur ir tas āķis, ka mēs visi ceram un gaidam uz kādu trešo, ka viņš padarīs mūs tik īpaši laimīgus, uz trešajiem notikumiem, faktiem, lietām ... Es, piekrītu, ir grūti atrast sevi, savu dzīvi un savu iekšējo mieru, bet tad, kad tu to beidzot esi izdarījis, tu tik ļoti labi proti novērtēt, cik labi tas ir. Visvairāk mani biedē šī dīvainā sajūta, ka tu pats esi šīs laimes ģenerators, kas to visu rada. Tas ir laime esi tu pats. Tas ir nedaudz it kā pretrunā ar to, kā domā visa tā sabiedrības daļa, kurai ir slikti, kura gaida to sapņaino princi baltā zirgā, kas padarīs viņus laimīgus. Vispār nesaprotu, kapēc cilvēki domā, ka laimīgus viņus padarīs cilvēks, nevis kas cits? Vai tad laimi spēj dot tikai izdomāts sapņu tēls, kas atbilst sabiedrības uzstādītiem principiem un rāmjiem? Muļķīgi.
Šovakar dzerot zemeņu kokteili, un svinot to vasaru, kas ir vismaz tūkstots km attālumā no mums, es svinu dzīvi un saprotu - laimei nav rāmju, pat iedomātu nē. Tur jau tā sāls.
09.06.2008
vispār pēc noklusējuma cilvēki dalās divās lielās grupās - tie, kuriem ir attiecības (ar tām izrietošajām sekām - "laimīgā" ģimenes dzīve,utt), un tie, kuriem tādas nav, nekad nav bijis un izskatās, ka nebūs.
ja mēs aplūkojam pirmos, tad parasti vieni viņi nemēdz būt ilgi, parasti viņu attiecības ir ilgstošas un stabilas, varbūt nedaudz bālas, bet tādas ir. brīžos, kad viņi tomēr nokļūst brīvā statusā, tas nevelkas ilgi un jau pēc salīdzinoši īsa laika, viņi atkal ir laimīgajā ģimenes dzīvē.
savukārt otrie parasti ir vieni, tie paziņas, kas viņus satiek retāk vai nu redz viņus tikai vienus vai arī katreiz ar kādu citu. diemžēl viņu attiecības (ja tādas vispār ir) ilgst maksimums dažus mēnešus un vairumos gadījumu tās beidzas tā īsti nesakušās. taisnības labad jāpiebilst, ka šīs daudzās attiecības parasti ir ļoti spilgtas, krāšņas un piedzīvojumiem bagātas, kas tiek pavadītas ar plašu emocionālo notikumu gammu.
jāpiebilst, ka paradoksāls fenomens ir fakts, ka abas šīs puses, ļoti regulāri vēlas nokļūt otras cilvēku grupas statusā, tāpat kā tas, ka laiku pa laikam konstatē, ka tā kā viņi dzīvo, tā arī ir labi. protams, abām šīm cilvēku grupām ir raksturīga samierināšanās ar savu stāvokli un sajūta, ka tu pats esi bezspēcīgs kaut ko tajā visā mainīt.
engelis.lv ... ar mums ir labi; jau kopš 2003. gada